Deju simbolika

Deja ir ne tikai ķermeņa kustības māksla, noteikta kustību secība vai emociju izteiksmes veids, bet arī neverbālā komunikācija. Pirms radās valoda, deja bija nozīmīgākais veids, kā nodot stāstus un mītus no paaudzes paaudzē.

Jau pašos dejas pirmsākumos deja bija kulta un maģijas rituālais instruments, kas tika izmantots garu, totēmu u.c. lietu vai parādību pievilkšanai, izpatikšanai, atvairīšanai vai apburšanai. Vienkāršiem vārdiem sakot, seno dejas formu simboliskais mērķis bija saules vai lietus piesaukšana, auglības vai ražas piesaukšana, kara panākumu vai labo garu aizsardzības gūšana. Sākotnēji dejai bija tikai sakrāls raksturs un mērķis, tāpēc, neskaitot iepriekš minētos gadījumus, dejots tika arī maģiski reliģisku ceremoniju laikā, piemēram, kāzās vai bērēs. Nereti deja tika pielietota arī jūtu izpaušanai pretējam dzimumam. Deja tika pielietota arī transa stāvokļa sasniegšanai, kā arī dziednieciskos nolūkos. Tikai vēlāk deja kļuva ne vien par rituālu, bet arī par sadzīves sastāvdaļu. Par mākslas sistēmu deja kļuva tikai antīkās Grieķijas laikā, kad attīstījās arī teātra māksla.

Dejai vēsturiski dažādu tautu kultūrās ir piemitusi dažāda simbolika. Piemēram, mītos dievi un varoņi ar dejas starpniecību radīja pasauli un iedibināja tās kārtību, kas nereti bija saistīta ar dienas, mēnešu, gadalaiku, gadu un citu ciklisko maiņu. Citas kultūrās rituālās dejas nodrošināja saikni starp debesīm un zemi, lai, piemēram, izsauktu lietu, nodrošinātu auglību, iegūtu dažādu dievu labvēlību vai pat paredzētu nākotni. Senajiem indiāņiem īpaši svarīga bija Saules deja un medību deja, kas attiecīgi tika dejotas pirms un pēc medībām, iegūstot Lielā Gara labvēlību un pateicoties tam par to. Savukārt šamaņi dejoja virpuļojot, tādējādi simbolizējot planētu griešanos, kā arī dejoja ap kādu noteiktu objektu, lai koncentrētu tā enerģiju vai radītu aizsardzību.

Runājot par citiem deju veidiem, kas atkarīgi no dejas mērķa, ir jāmin teatrālā deja, kas ir paredzēta kā sava veida izrāde jeb uzvedums. Teatrālā deja visbiežāk balstās uz kādu stāstu vai motīvu, ietver konkrētu kustību virknējumu un dramaturģisko attīstību. Teatrālās dejas paredzētas kā vienam, tā arī vairākiem dejotājiem jeb dejotāju grupai. Par piemēru var minēt Rietumu baletu, mūsdienu jeb modernās dejas, klasiskās indiešu dejas, Ķīnas un Japānas deju uzvedumi u.tml. Savukārt sabiedriskās dejas ietver tautas dejas, partnerdejas jeb balles dejas, kā arī individuālās dejas (piemēram, diskotēku dejas), kurām ir vienots mērķis – sociāli mijiedarboties un nodrošināt fizisko slodzi.

Dejas simboliski var būt, piemēram, noteiktu procesu attēlojums, kulta, maģisko un reliģisko pasākumu sastāvdaļa, ceremonija, kāzās vai pāru dejās kā savienošanās attēlojums, neverbālā komunikācija, vēstījums caur ritmu un raksturu, nacionālā piederība, vēstījuma zīmējums, veltījums pretējam dzimumam u.tml. Jāpiebilst, ka dejas simbolisko nozīmi var mainīt arī dejā izmantotie priekšmeti, kas ir vēstījuma palīglīdzekļi.