Dejas vēsture

Dejas pirmsākumi meklējami tajā pašā laika periodā, kad meklējami cilvēces un civilizācijas pirmsākumi, tātad pirms apmēram 30 000 gadu. Dejas esamība tika fiksēta aizvēsturiskajos alu sienu zīmējumos, kas liecina par dejas vēstures pirmsākumiem jau pirms civilizācijas attīstības. Protams, sākotnēji dejas motīvs un forma nebija tādi, kādus mēs tos iedomājamies šodien – gan motīvs, gan forma bija primitīvi un dabiski. Tiesa gan, tāpat kā mūsdienās, arī sākotnēji un vēsturiski deja bija prieka un jebkāda cita dvēseles stāvokļa ķermeniskais izpausmes veids.

Tāpat kā jebkurai darbībai, arī dejai bija uz rituāliem balstīta nozīme un jēga, proti, ar dejas palīdzīgu mēģināja sasniegt tādus vai citādus mērķus, kā arī, kā tas pagānismā pienākas, godināja dabu un pielūdza dabas spēkus. Starpcitu, vēsturiski deja visos laikos tādā vai citādā veidā tika uztverta par dievišķo izpausmi, proti, dejai tika piedēvēta kāda neizskaidrojama, dievišķa klātbūtne. Par to liecina ne vien aizvēsturiskās, pagāniskās tradīcijas, bet arī, piemēram, Indijas un Senās Grieķijas dejas mākslas vēsture, kurās tika pieminēta Indijas dieva Šivas prasme dejot un Senās Grieķijas dejas aizbilde, Apolona Musageta mūza Terpsihora.

Sākotnēji, kā jau minēts, deja bija emociju izpausmes veids un rituālais paņēmiens, kurš māksliniecisku nozīmi un attīstību ieguva krietni vēlāk. Par deju kā mākslas formu mēs varam sākt runāt vien Senās Grieķijas laikā, kad attīstījās teātra māksla un pantomīma, un ķermeņa plastikai un tā valodai tika piešķirta būtiska nozīme vēstījuma nodošanā. Deja attīstījās ne vien līdz ar teātra mākslu, bet arī ar tā laika mūziku. Arī Senās Grieķijas filozofi Platons un Aristotelis savos apcerējumos ir rakstījuši un pauduši viedokli par deju. Dejas tradīcijas bija vērojamas arī tā laika karnevālos, kad cilvēki koši pārrotājās, priecājās un svinēja dzīvi.

Tā kā deja bija viens no tautas folkloras un kultūras izpausmes veidiem, kas nereti bija cieši saistīts ar dabu un dabas pielūgsmi, proti, pagānismu, Viduslaikos, līdz ar kristietības izplatīšanos, deja tika apspiesta un nebija īpaši izplatīta. Neskatoties uz Baznīcas mēģinājumiem deju tradīcijas apspiest, tautā tās tradīcijas saglabājās.

Pagāja ilgs laiks, līdz tautas dejas pārtapa par par konkrētu žanru dejām. Renesanses laikā, attīstoties no galma dejām, radās balets, kas faktiski bija pirmais oficiālais deju žanrs jeb klasiskās dejās, kas savu nozīmi ir saglabājušas arī mūsdienās, jo renesanses laikā radās arī pirmās deju skolas, precīzāk, karaliskā deju akadēmija, un baletmeistari, un prīmas. Šajā laikā baleta attīstībai un popularizēšanai Eiropā liela nozīme bija arī faktam, ka ar baleta dejošanu nodarbojās arī pats tā laika Francijas karalis Ludviķis XIV.

Faktiski, līdz ar klasiskās dejas rašanos un nostabilizēšanos, uz tās pamata visā pasaulē sāka veidoties un rasties citi deju virzieni, žanri un stili, kuri ir vērojami arī mūsdienās.